Uz bēdīgi slavenā lainera “Titāniks”, kurš 1912. gada naktī uz 15. aprīli nogrima Atlantijas okeānā un aiznesa sev līdzi vairāk nekā 1500 pasažieru dzīvības, atradās arī vairāki cilvēki no Baltijas, vēsta kanāls “National Geographic”.
Pasažieri no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, tāpat kā simtiem citu, devās no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikā ar tolaik modernāko un lielāko pasažieru kuģi, kuram šis bija pirmais un diemžēl arī pēdējais ceļojums pāri okeānam.
Šonakt aprit 113 gadi kopš dramatiskās katastrofas, taču joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu. Vienlaikus pētnieki pauž bažas par cilvēku lielo interesi un tūristu apmeklējumiem batiskafos jeb dziļūdens kamerās, jo tie paātrina kuģa vraka dēdēšanu. Tiek lēsts, ka vraks varētu pilnībā izzust jau tuvākajās desmitgadēs, tāpēc “Titānika” izpēti labāk atstāt zinātnieku rokās.
Reklāma
Savām acīm leģendāro superkuģi varēs skatīt dokumentālajā filmā “Titāniks: Digitālā augšāmcelšanās”. Izmantodama jaunākās paaudzes skenēšanas tehnoloģijas un mūsdienīgu datorgrafiku, ekspertu komanda rekonstruē kuģa pēdējās stundas, radot augstas izšķirtspējas trīsdimensiju “Titānika” vraka kopiju jeb tā digitālo dvīni.
Gaidot pirmizrādi, kanāls “National Geographic” piedāvā uzzināt vairāk par “Titānika” pasažieriem, kuri nākuši no Baltijas valstīm!
Vēlējās atgriezties pie ģimenes Amerikā
No vairāk nekā 2000 “Titānika” pasažieriem tikai viens bija saistīts ar Latviju. Tas bija ap 1871. gadu Kreicburgā, Krievijas impērijā, (mūsdienu Krustpilī) dzimušais Nātans Goldsmits. Viņš bija ebreju izcelsmes kurpnieks. Zināms, ka Goldsmits ap 1897. gadu Lietuvā apprecēja Soru Metu. Viņu vecākais dēls Maikls piedzima 1898. gada 9. jūnijā Paņevežā, Lietuvā.
1907. gadā Goldsmitu ģimene emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, sākot savu ceļojumu no Liepājas (tolaik pazīstamas kā Libavas) caur Angliju un izkāpjot Ņujorkā. Viņi apmetās Filadelfijā, Pensilvānijas štatā, kur Nātans turpināja strādāt par kurpnieku. Tā paša gada 24. decembrī piedzima viņu otrais dēls Ērvings.
Pēc neilga laika, ko jaunā ģimene bija pavadījusi ASV, Nātans izlēma meklēt laimi Dienvidāfrikā. Tur viņš strādāja un katru pirmdienu sūtīja sievai naudu. 1912. gada pavasarī viņš nolēma atgriezties mājās un rezervēja biļeti uz “Titānika”. Viņš iekāpa kuģī Sauthemptonas ostā kā trešās klases pasažieris un plānoja atgriezties pie ģimenes, kura viņu gaidīja Filadelfijā.
Diemžēl Nātans gāja bojā “Titānika” katastrofā 1912. gada 15. aprīlī. Pēc traģēdijas viņa sieva Sora un divi dēli saņēma finansiālu atbalstu no Sarkanā Krusta un citām labdarības organizācijām.
Tolaik tika ziņots, ka viņa sieva bija devusies uz Helifeksu, Kanādā, kur tika nogādātas katastrofas upuru mirstīgās atliekas, cerībā atrast Nātanu, taču, kā izrādījās, viņas vīrs nebija starp tiem, kuru ķermeņi tika atrasti pēc traģēdijas.
Igaunis ar vācu saknēm, kurš pazuda bez vēsts
Hermans Regastiks, dzimis Igaunijā 1885. gadā, ir viens no tiem pasažieriem, kura liktenis joprojām raisa diskusijas. Viņš tika reģistrēts uz klāja kā “Titānika” trešās klases pasažieris un viņa dokumentos kā dzimtene bija norādīta Vācija – kā jau daudziem Baltijas vāciešiem tā laika cariskajā Igaunijā.
Nav zināms, vai viņš cerēja pievienoties saviem radiem ASV vai vienkārši meklēja darbu un iespējas. Regastika vārds figurē agrākajos “Titānika” izglābto trešās klases pasažieru sarakstos, taču vēlākos tas vairs nav atrodams.
Klīda baumas, ka viņam izdevies izglābties pēc katastrofas un viņu uzņēmis cits kuģis, ar kuru Regastikam it kā izdevies nokļūt Anglijā, taču ticama apstiprinājuma šādām ziņām nav. Visticamāk, viņš liktenīgajā naktī gāja bojā, tieši tāpat kā 76 % trešās klases pasažieru.
Līdz šai dienai gan nav atrasti dokumentāli pierādījumi par viņa mirstīgo atlieku atrašanu. Viņš ir viens no tiem daudzajiem, kuru dzīve un nāve saistās vienīgi ar šo vienu vārdu – “Titāniks”.
Lietuviešu priesteris, kurš atteicās no vietas glābšanas laivā
Jozs Montvila dzimis 1885. gada 3. janvārī Gudeļu ciemā, Marijampoles apriņķī, Lietuvā. Pēc ordinācijas par katoļu priesteri 1908. gadā viņš kalpoja Lipskas draudzē, kur slepeni sniedza garīgo atbalstu Krievijas impērijā vajātiem uniātiem, par ko tika atstādināts no pastorālā darba.
Lai nopelnītu iztiku, viņš sāka rakstīt katoļu avīzēm. Montvila bija arī labs mākslinieks, viņš ilustrēja grāmatas un citus izdevumus, tomēr viņa aicinājums bija ticībā. Nespēdams turpināt kalpošanu Lietuvā, Montvila nolēma emigrēt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur dzīvoja viņa brālis.
1912. gada martā Montvila ieradās Londonā, lai pēc mazliet vairāk nekā mēneša kāptu uz “Titānika” klāja kā otrās klases pasažieris. Viņa galamērķis bija Vustera Masačūsetsas štatā, kur viņš plānoja turpināt savu garīgo darbu vietējā katoļu baznīcā.
Kad kuģis sāka grimt, Montvila atteicās no vietas glābšanas laivā, izvēloties palikt uz klāja, lai sniegtu garīgo atbalstu citiem pasažieriem. To viņš darīja līdz pat savai nāvei. Jāpiebilst, ka viņa mirstīgās atliekas netika atrastas.
Viņa vecāki un vecvecāki saņēma kompensāciju 130 britu mārciņu apmērā no “Titānika Palīdzības Fonda”, kas mūsdienās būtu ap 15 tūkstošiem mārciņu (aptuveni 17,4 tūkstošiem eiro).
1977. gadā Montvilas brālis izdeva grāmatu par varonīgā priestera dzīvi. 1992. gadā tapa piemiņas medaļa, viņa dzimtajā ciematā tika uzstādīts memoriālais akmens, kā arī tika pat apsvērta Montvilas pieskaitīšana svēto kārtai.
