Ceļot pa valsti, kurā ir sastopami visretākie dzīvnieki. Tropu mežs, cik tālu vien skatiens sniedzas. Valsts, kurā ir augi, ar eksotiska izskata augļiem, putni, kas čīkst kā sarūsējuši dārza vārti, taureņi plaukstas lielumā un 27 dažādi zaļie toņi. Perfekts ceļojumu mērķis, lai vēl nedaudz paslēptos no pasludinātās klimata katastrofas.
Tropu meža brīnums
Pēkšņi var sastapties ar „augu perfektai slepkavībai”. Tas ir neiespaidīgs augs ar lapām zvaigžņu formā. Šis augs ir indīgs, taču tā indi nevar atklāt. Tālāk var sastapt indes šautras vardes, pietiek ar vienu šautru, lai nogalinātu 20000 peļu vai 10 cilvēkus.
Reģions, kurā dzīvo vardes, ir tikai atdalīts iežogojums tropu meža vidū. Tā ir, ja neuzsmaida neticama laime vai, ja esat dzīvnieku pētnieks, kas pavada naktis mūža mežā, vienīgā iespēja ieraudzīt patiešām daudzus savvaļas dzīvniekus. Tropu mežā ļoti ātri kļūst lēnprātīgs. Tā ir sajūta, kas līdzinās bērnībā piedzīvotajai: neko neaiztikt, neko nebāzt mutē un aiz tuvākā koka var atrasties kāds briesmonis, vai indes šautras varde. Taču viens gan pavisam droši ne: zelta krupis. Zelta krupji ir izmiruši, pēdējais ir redzēts 1988. gadā.
Taču kādreiz to aizsardzībai tika nodibināta viena no pirmajiem Kostarikas dabas rezervātiem. Maza kalna virsotnīte bija vienīgā vieta uz pasaules, kurā vēl bija sastopami zelta krupji.
Kostarika - viena no sugām bagātākajām valstīm
Kolumbam galu galā bija taisnība, nodēvējot šo valsti starp Karību jūru un Kluso okeānu 1502. gadā par Costa Rica y Castillo de Oro, kas nozīmē „Bagātā piekraste uz Zelta pilsēta”. Zeltu gan Kolumbs neatrada, kā arī Kostarika vienmēr ir bijusi Spānijas viena no nabadzīgākajām kolonijām. Taču vismaz tagad kļūst skaidrs, kur slēpjas tās bagātība. Platībā, kas nav lielāka par Lejassaksiju, ir patvērušies 5% no visas pasaules dzīvnieku un augu sugām. Viena ceturtā valsts daļas ir dabas rezervāts, vēl 10% platības atrodas privātā pārvaldījumā un arī ir aizsargāta.
Tas gan izklausās daudz pozitīvāk nekā ir patiesībā, jo 40% nacionālo parku nav rentabli.
Ceļš uz Monteverde ir mazliet nogurdinošs un pārvarams tikai lēnām. Tādējādi 30 km garajam ceļam ir jāieplāno tieši 3 stundas. Taču brauciens ved garām krāšņām mājām ar dzīvžogiem no juka palmām un iespaidīgiem skatiem zaļajos plašumos. Monteverde iedzīvotāji ir ļoti lepni par savām caurumotajām ieliņām, jo tās darbojās kā tūristu filtri. Taču apmeklējumu zaļajā kalnā vispirms ir jānopelna. 1951. gadā
Monteverde apmetās kvēkeri. Viņi bijā arī tie, kas šeit 1972. gadā nodibināja pirmās valsts aizsargzonas, pirmkārt jau zelta krupja dēļ. Aptuveni tad šajā Vidusamerikas valstī sākās nacionālo parku ēra. Kopš tā laika no visas pasaules uz šejieni brauc biologi, lai pētītu lietus mežus, sausos mežus un mākoņu mežus.
Zelta krupis – klimata pārmaiņu upuris
Apmeklējot mākoņu mežu, nav grūti iztēloties, kāpēc vairs neeksistē zelta krupji. Neeksistē jau vairs arī mākoņu mežs. Patiesībā sausajam laikam jau būtu vajadzējis beigties pirms divām nedēļām un ikdienas lietus gāzēm vajadzētu parūpēties par raksturīgo skatu ar kūpošām mūža meža milžiem. Taču jau vairākus gadus šajā reģionā kļūst arvien sausāks un atsevišķās vietās jau var sastapt kokus no sauso mežu veģetācijas.
Makao papagaiļi Kostarikā arī jau ir kļuvuši par retu parādību. Vēl ir sastopami tikai kādi 200 pāri, melnajā tirgū par vienu tādu var dabūt 5000 dolārus.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
