Kad rudens iekrāso mežus zeltā un migla apskauj senos pilskalnus un ielejas, atklājas vietas, kur līdzās dabas noslēpumainajam skaistumam atdzīvojas senās teikas un zemes spēcīgā enerģija.
Šeit, starp dižiem ozoliem, noslēpumainiem kalniem un mežiem ir vietas, kur vēsture satiekas ar teikām, bet daba – ar mistiku. Rudens laikā tās kļūst īpaši dzīvas – zeltainas, noslēpumainas un dziļas kā pašas Latvijas dvēsele. Tās aicina apstāties, ieklausīties vējā un ļauties sajūtai, ka katrs solis šeit ir saskarsme ar vietu ārpus laika – ar stāstu, kas nekad nav beidzies.
Reklāma
Kaives Senču ozols
Latvijas un Baltijas resnākais ozols – Kaives Senču ozols slejas kā dzīvs laika liecinieks jau tūkstoš gadus. Tā stumbrs, kura apkārtmērs pārsniedz 10 metrus, glabā gan vētras un zibens spēku, gan tautas godbijību. Tiek teikts, ka šis majestātiskais koks ir apmēram 1000 gadus vecs. Tā stumbra apkārtmērs sasniedz 10,2 metrus, bet vainaga platība – 250 m². Zaru garums pārsniedz 13 metrus, un ozola augstums ir 18 metri.
Lai gan gadu gaitā ozols zaudējis daļu savu zaru, tas joprojām turpina augt un dzīvot. Lai saglabātu tā varenību, šodien tas ir nostiprināts ar balstiem, jumtiņu un aizpildītiem dobumiem.
Apvīts ar tautiskām lentēm un krāsainām lupatiņām, Kaives ozols kļuvis par mūsdienu svētvietu – vietu, kur sastopas daba, senatne un cilvēka cieņa pret mūžīgo. Šī ir ne tikai vieta ar senvēsturi, bet arī ar īpašu, mierpilnu mistikas auru, kas katru apmeklētāju aicina apstāties, sajust un aizdomāties.
Vairāk - https://www.visittukums.lv/lv/Ko-skatit/Dabas-objekti/Kaives-Sencu-ozols
Āžu kalns un Vilkaču taka
Tukuma pusē, dziļi Raudas meža apskāvienos slejas viens no Latvijas noslēpumainākajiem pauguriem – Āžu kalns. Tas paceļas no 109 līdz 123 metru augstumā, un vietējie stāsta, ka tā forma atgādina guļošu āzi. Kalns sadalīts vairākās daļās ar zīmīgiem nosaukumiem: “Āža aste”, “Āža krusti”, “Āža mugura”, “Āža skausts” un “Āža piere”. Katra no šīm vietām pulsē ar spēcīgu zemes enerģiju – šeit krustojas āderes, vijas zelta līnijas un jūtamas īpašas vibrācijas, kas Āžu kalnu padara līdzīgu Pokaiņu mežam – vietu, kur daba un neredzamais saplūst vienā.
Īpašu vērību jāpievērš Āža skaustam – vārtiem uz Svētbirzi, senu rituālu un senču svētvietu. Šeit jāapstājas, jāklusē un jāieklausās. Āža “kreisās acs” vietā aug vairāk nekā 200 gadus sena liepu birzs – daļai koku no vienas saknes izaug 14 un pat 18 stumbri. Birzī valda unikāla akustika – pat čuksti aizplūst tālumā. Šī ir vieta rituāliem un apcerēm – īsta svētvieta tiem, kas meklē dziļāku saikni ar dabu un sevi.
Āžu kalns nav tikai vieta ar īpašu enerģētiku – tas glabā arī senus nostāstus par vilkačiem. Teologs Ralfs Kokins savā grāmatā “Kurzemes vilkaču nostāsti” apraksta vairākus stāstus šai pusē par dīvainiem tēliem – būtnēm ar vilku galvām, spocīgām acīm un asiem zobiem, kas runā senā, aizmirstā valodā. Tieši no Āžu kalna sākas Vilkaču taka – īpaši izveidota taka, kas ved dziļāk Raudas mežā, kur, pēc nostāstiem, satiekas pozitīvā un negatīvā enerģija. Taku ieteicams iziet līdz galam, jo tās noslēgums atrodas meža enerģētiski pozitīvajā daļā – mainīt virzienu pusceļā nav vēlams.
Ceļš vijas gar Zirgezeru – vietu, kur 19. gadsimtā, lūstot ledum, noslīcis zirgs ar malkas vezumu. Kopš tā laika ezers apvīts ar noslēpumiem – miglā redzēta zirga galva, vilkaču pleci un pat bālu meiteņu spoki.
Tālāk takā atrodas Vadātājkalns, kur kompass kļūdās un internets mēdz atsleģties, skaņas mainās un ceļotāji mēdz apmaldīties. Senie ticējumi iesaka, lai atrastu pareizo ceļu, pāraut apavus vai paraudzīties caur kājstarpi – tik spēcīgi ir šīs vietas maldinājumi.
Īpaši spēcīga enerģija piemīt Draņķozola vietai – te senatnē, kā stāsta, sodītas raganas. Pats koks gājis bojā 2015. gadā, bet apkārtne joprojām nes negatīvas enerģijas nospiedumus. Netālu atrodas arī Zināšanu Acs – neliels meteorīta krāteris ar tumšu, pat ziemās neaizsalstošu ūdeni. Pētnieki uzskata, ka šī vieta radusies pirms aptuveni 4000 gadiem, iespējama meteorīta trieciena rezultātā.
Āžu kalns un Vilkaču taka ir ne tikai dabas un reljefa brīnums, bet arī senču gudrības, ticējumu un noslēpumu vieta. Šeit, meža klusumā, katrs solis ved tuvāk neredzamajam, senajam un joprojām neatklātajam. Te var sastapt gan dabu tās vismistiskākajā izpausmē, gan sevi – patiesāku, dziļāku un apzinātāku.
Atceries – ja sekosi takas norādēm, neapmaldīsies, bet, ja novērsīsies no ceļa, iespējams, sastapsi ko tādu, kas paliks atmiņā uz mūžu.
Vairāk - https://www.visittukums.lv/lv/Ko-skatit/Neparastas-vietas/Aza-kalns un https://www.visittukums.lv/lv/Marsruti/Pargajienu-marsruti/Vilkacu-taka-Raudas-meza
Veclauku Elles kalni
Jaunpils pusē, klusā meža ielokā, netālu no agrākās Veclauku muižas atrodas noslēpumainais Elles kalns – vieta, kura vilina ar teikām apvītu atmosfēru un patiks gan vēstures, gan teiku cienītājiem. Kalnā atrodas apmēram 30 metrus gara pazemes eja, kas izbūvēta 18. gadsimta beigās un pārsegta ar laukakmeņu mucveida velvi. Cik zināms, tā ir vienīgā šāda veida ala Latvijā, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Vietējā teika stāsta par barona sulaini, kurš par noziegumu ticis ieslodzīts šajā alā. Viņam aizliegts mazgāties, griezt matus, bārdu un nagus, un viņš drīkstējis iziet ārā tikai dienas un nakts vidū. Ar laiku viņš kļuvis tik mežonīgs, ka ļaudis sākuši ticēt – kalnā mājo pats Velns. Tā arī radies nosaukums “Elles kalns”.
Šī vieta vilina ar mistisku gaisotni un senatnes klātbūtni. Apmeklētāji šeit joprojām meklē ne tikai pazemes ejas, bet arī neizskaidrojamo sajūtu, kas pārņem, stāvot kalna pakājē. Blakus Elles kalnam ierīkota piknika vieta atpūtai.
Vairāk - https://www.visittukums.lv/lv/Ko-skatit/Dabas-objekti/Elles-kalni
Jaunpils Kartavkalns
Kartavkalns ir senatnes apvīta pauguraine Jaunpils tuvumā, kur meža klusumā vijas mazā Bikstupīte un ceļotājus aicina dabas takas ar ainaviskiem skatiem un vēstures stāstu. Šī vieta glabā senlatviešu apmetnes pēdas, un tiek uzskatīts, ka tieši šeit atradusies Atskaņu hronikā pieminētā Babote – vienīgais zināmais pilskalns ar valni starp Dobeli un Kuldīgu.
Kartavkalns savu vārdu ieguvis pirms aptuveni 300 gadiem, kad Jaunpils īpašnieks – barons Tīss fon der Reke licis šeit uzstādīt karātavas aizsardzībai pret laupītājiem. Mūsdienās šī vieta pārvērtusies par ainavisku dabas objektu, kurā saglabājies pilskalns, izveidota seno zemgaļu apmetnes imitācija, uzbūvēts skatu tornis ar panorāmu uz Jaunpils centru un iekārtotas trīs piknika vietas ar ugunskura vietām.
Takas ved cauri lapegļu alejai, egļu vērim gar Karātavu egli un retiem Latvijas kokiem, bet uzmanīgākie var pamanīt arī bebru dambjus - gan pamestus, gan jaunus. Šeit sastopama neparasta dabas daudzveidība, ko papildina senatnes klātbūtne.
Vietējā teika vēsta, ka kalnā reiz nogrimusi pils, kas atkal celsies augšā, tiklīdz kāds uzminēs tās vārdu. Tajā brīdī, kad vecā pils atdzims, tās vietā grimšot krustnešu celtā Jaunpils pils. Šī mistiskā leģenda iedvesmojusi arī dzejnieku Ausekli, kurš radījis vienu no saviem zināmākajiem darbiem – “Gaismas pili”.
Kartavkalns nav tikai dabas taka – tā ir vieta, kur satiekas senatne, daba un nostāsti, radot īpašu noskaņu ikvienam apmeklētājam. Vieta, kur katrs solis šķiet tuvina kādai aizmirstai patiesībai.
Vairāk - https://www.visittukums.lv/lv/Ko-skatit/Dabas-objekti/Kartavu-kalni
Matkules Buses pilskalns
Matkules apkārtnē, Imulas upes krastos slejas senais Buses pilskalns – piecpakāpju nocietinājums, kas reiz bijis viens no senās Kuršu zemes Vanemas politiskajiem un garīgajiem centriem11.–13. gadsimtā. Taču pēc atrastajām keramikas lauskām zināms, ka šī vieta apdzīvota jau 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.
Kalna virsotnē mūsdienās atrodas uguns kulta vieta – trīs no akmeņiem veidoti apļi un rituālu ugunskura vieta centrā. No pilskalna paveras plašs skats uz straujās Imulas ieleju, kas kā dabiska siena apņem kalnu no trim pusēm. Netālu atrodas arī trīs bedrīšakmeņi, par kuriem stāsta, ka tajos saglabājusies senču rituālu enerģija.
Par savu kultūrvēsturisko nozīmi un dabas skaistumu Buses pilskalns apbalvots ar diviem Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma karogiem. Tuvējās “Busu” mājās glabājas Viesu grāmata, aizsākta jau 1911. gadā – viena no senākajām tūrisma liecībām Latvijā.
Vietu caurstrāvo teikas un nostāsti. Runā, ka zem kalna nogrimusi pils, kuras pazemē vēl šodien dzīvojot daiļava, kas reiz nākusi pie ganiņa, dāvinājusi viņam ēdienu un zeltu – tikai ar vienu noteikumu: par to nedrīkstēja stāstīt nevienam. Citi nostāsti vēsta par apraktiem dārgumiem, kas pazuduši tiklīdz cilvēki gribējuši tos paturēt sev.
Te, kur sākas un beidzas Imulas gājēju taka, katrs var sajust senatnes elpu un noslēpuma klātbūtni. Buses pilskalns ir vieta, kur klusumā vēl dzirdams, kā vējš pār kalnu čukst pagātnes balsis.
Vairāk - https://www.visittukums.lv/lv/Ko-skatit/Dabas-objekti/Buses-pilskalns
Kandavas Kuršu pilskalns
Kandavas Kuršu pilskalns – tautā saukts arī par Senču pilskalnu, Baznīckalnu, Dieva gultu vai pat Velna gultu – ir vieta, kur senatnes elpa savijas ar dabas skaistumu. Kalna siluets no sāniem atgādina milzu gultu ar spilvenu, un vietējie ļaudis mēdz teikt: “Te Dievs un Velns reiz dalījuši savu mieru.”
Vēsturnieki stāsta, ka tieši šeit atradusies kuršu pils – viens no varenās kuršu Vanemas zemes centriem. Pirmo reizi tā pieminēta jau 1230. gadā, kad kurši solījušies pieņemt kristīgo ticību. Senā pils, tās sētas un tuvumā esošie ciemi vēlāk kļuvuši par tagadējās Kandavas pirmsākumiem.
No kalna virsotnes, kas paceļas 66 metrus virs jūras līmeņa, paveras brīnišķīgs skats uz Abavas upi un Jaunkandavas pusi. Pa trepītēm var uzkāpt līdz pilskalna augšai un sajust, kā zeme šeit glabā gadsimtu noslēpumus.
Pilskalnā, kā stāsta teika, reiz slējusies stalta pils un liela baznīca, bet, kad ienaidnieks nācis, pils nogrimusi zemes dzīlēs. Kopš tā laika svētdienu rītos, klausoties vērīgi, vēl šodien varot dzirdēt pazemes zvanu skaņas. Ļaudis mēdz stāstīt arī par zosi, kas ielaista kalna iedobumā un iznākusi ārā Abavā kā zīme, ka zem pilskalna patiešām mājo noslēpumaina pazemes pasaule.
Kandavas Kuršu pilskalns nav tikai arheoloģisks piemineklis – tas ir enerģētisks spēka punkts. Šī vieta liek apstāties, ieklausīties vējā un padomāt, cik daudz vēl neatklātu stāstu glabā Latvijas zeme.
Vairāk - https://visitkandava.lv/pilskalni/kursu_pilskalns_velna_gulta_pilskalns
Kandavas Bruņinieku pilskalns
Augstu virs Abavas ielejas, 68 m virs jūras līmeņa slejas Kandavas Bruņinieku pilskalns. Te kādreiz atradusies varenā Livonijas ordeņa pils, kuras būvniecība uzsākta jau 1254. gadā – laikā, kad no Rīgas cauri Kurzemei vijās krustnešu kara ceļš uz Prūsiju. Šī pils bija ne tikai nocietinājums, bet arī fogta – ordeņa tiesneša un pārvaldnieka – rezidence, kuras mūros tika spriesti likteņi, vākti nodokļi un glabāti noslēpumi.
No šī kalna paveras plašs skats uz Abavas ieleju – gluži tāpat kā pirms 800 gadiem, kad sargtorņos stāvēja ordeņa bruņinieki, vērojot, vai no tāluma nepienāk ienaidnieka karogi. Pils bijusi iespaidīga – 34 x 31 metru liela celtne ar biezām mūra sienām, kapelu un aizsardzības vārtiem ziemeļu pusē. Tās pamatakmeņi vēl šodien glabā stāstu par 17 Livonijas ordeņa fogtiem, kas te valdījuši un tiesājuši.
Līdz pat 18. gadsimtam pils vēl bijusi apdzīvota, taču, laikam ritot, tā kļuva par drupām. No senās varenības saglabājies tornis, ko ļaudis dēvē par Pulvertorni – hercoga Jēkaba laikā tajā glabāts šaujampulveris, bet mūsdienās tas kā kluss sargs vēro Abavas līkločus un atgādina par pagātnes diženumu.
Teika vēsta, ka zem pils esot slepenas ejas, kas vedot līdz pat Kuršu pilskalnam un tālāk uz Abavu. Vietējie stāsta – ja pilnmēness naktī nostājas uz kalna un klausās vējā, var dzirdēt bruņu šķindoņu un zirgu pakavu dārdoņu – it kā ordeņa karapulki vēl joprojām sargātu savu pils godu.
Šodien Kandavas Bruņinieku pilskalns ir ne tikai vēstures piemineklis, bet arī vieta, kas aicina uz brīdi apstāties, sajust vēstures elpu un ļaut iztēlei izdzīvot laikus, kad šeit atradusies pils ar tās iemītniekiem.
Vairāk - https://visitkandava.lv/pilskalni/bruninieku_pilskalns_jeb_livonijas_ordena_pilsdrupas
Tukuma pilskalns
Lai gan Tukuma pilskalns atrodas nedaudz nomaļus no mūsdienu pilsētas centra un nav tik iespaidīgs pēc izskata kā daudzi citi Kurzemes pilskalni, tam piemīt īpaša aura – tajā savijas gan arheoloģiskie fakti, gan senas teikas.
To dažkārt dēvē arī par Vilkājas vai Veļķu pilskalnu un tas zināmā mērā ir ļoti reta parādība Ziemeļkurzemes pilskalnu kontekstā savu nocietinājumu izveides dēļ. Pilskalns izvietots savrupā 13 līdz 15 metru augstā paugurā, kura relatīvais augstums virs jūras līmeņa ir 63 metri. Pilskalna 40×60 metru lielais plakums visā apkārtnē apjozts ar divus līdz trīs metrus augstu valni, un arī pakājē vērojama lokveida nocietinājumu sistēma ar grāvi un valni.
Jau pirmais Kurzemes pilskalnu pētnieks Augusts Bīlenšteins 19. gadsimta 60. gadu beigās, apmeklējot Tukuma pilskalnu, norādījis, ka veikto zemes darbu apjomu ziņā šis pilskalns ir viens no nopietnāk nocietinātajiem pilskalniem Kurzemē. Tādi pilskalni kā Tukumā ar apļveida nocietinājumu sistēmu savrupā paugurā ir salīdzinoši liels retums. Tukuma pilskalns līdz šim datēts ar 10. - 12. gadsimtu, un uzskata, ka to apdzīvojuši lībieši (arī vendi) un kurši.
1999. un 2000. gadā veikti pārbaudes izrakumi gan pilskalnā, gan apmetnes teritorijā, lai precizētu objektu hronoloģiju un – apmetnes gadījumā – arī tās teritoriju. Iegūtie atradumi joprojām liek aizdomāties par seno tukumnieku etnisko piederību. Tā viens no atradumiem bija alvota bronzas zvaigžņu sakta, kas Kurzemē un arī zemgaļu teritorijās ir diezgan reti pārstāvēta, bet tās ir otras populārākās latgaļu rotu klāstā, bet ārpus Latvijas tās ir sastopamas senkrievu radimiču cilšu apdzīvotajās teritorijās. Te atrasta arī bronzas rotadatas galva – pietiekami rets atradums Latvijas teritorijā, jo lielākoties tādas zināmas igauņu apdzīvotajās zemēs, Sāmsalā, un datētas ar 12. - 13. gadsimtu. Vēl viens no tipiskākajiem atradumiem - bronzas pakavsakta ar zvērgalvu galiem. Tuvākās analoģijas atrastas Tērvetes pilskalnā, pārsvarā raksturīgas un zināmas tieši zemgaļu apdzīvotajās zemēs, lai gan atsevišķi eksemplāri, kas datējami ar 13. gadsimta beigām un 14. gadsimta sākumu, atrasti arī Ziemeļkurzemē. Tā kā, par Tukuma pirmajiem iedzīvotājiem ir joprojām daudz jautājumu, uz kuriem atbildes vēl meklējamas.
Taču Tukuma pilskalns nav tikai arheoloģisks piemineklis – tā ir arī vieta, kur realitāte saplūst ar fantāziju teikās un nostāstos . Jau 19. gadsimta beigās Ansis Lerhis-Puškaitis pierakstījis vismaz trīs dažādas teikas, kas joprojām raisa iztēli.
Vienā no tām stāstīts par drošu vīru, kurš nolaidies pazemē caur caurumu nogrimušajā pilī. Tur viņu sagaidījusi pasaule, kas mirdzējusi zelta, sudraba un dimanta spīdumā. Taču dārgumu kāre viņam atnesusi tikai vilšanos – viss, ko viņš pa dienu izracis, naktī noslēpumaini pazudis. Cita teika vēsta par brāļiem, kas, sekojot sapnim, izrakuši naudas katlu, bet izbiedēti ar melna lāča parādīšanos, skatījušies, kā bagātība nogrimst zemē ar skaļu klaboņu.
Un, protams, arī Tukuma pilskalnā sastopama teika par nogrimušo pili un pīli, kas ielaista tās skurstenī un izpeldējusi Tukuma ezerā – kā apliecinājums tam, ka zem kalna joprojām mīt noslēpumaina pasaule.
Šīs teikas dzīvo cauri gadsimtiem – tās kā dūmaka klājas pār pilskalnu un liek noticēt, ka katrs zemes paugurs, katrs akmens šeit joprojām glabā senatnes elpu.
Vairāk - https://visittukums.lv/lv/Ko-skatit/Militarais-mantojums/Tukuma-pilskalns
.png "LĪDZ -100EUR ATLAIDE VASARA'26 ✈️ Coral Travel Latvia")
-1b8f0d36.jpg "Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 15.10.2025 - 25.10.2025 Spoku nakts takas Salaspilī Salaspils novada TIC")
